Kopā ar Aleksi, no Somijas atgriezās arī drupačas uz galda (Latvijā mani tās tik ļoti nekaitināja).

Šorīt aizdomājos par dzīvokļa biedra viesmīlību. Vakar uz piecām dienām atbrauca viņa draugu pāris- liela auguma puisis ar draudzeni, kuras vārdu man ir problēmas izrunāt. Nu labi, teiksim atklāti, viņš skan nepierasti un es mulstu to izrunājot, jo šķiet ,ka tā gluži tam nebūtu jāskan.. Somu valoda ir pilnīgi cita pasaule.

Gan ne par to stāsts.  Mani izbrīnīja fakts, ka viņš negatavojās ciemiņu uzņemšanai.. Ne to galdu savāca, ne grīdu..Pat viņu istabu neizvēdināja. Tā kā ir viņa reize tīrīt (to viņš mēdz regulāri ignorēt) un galu galā, viņa draugi ir ciemos, izliekos to neredzam. Tāpat 98%  dzīvojos pa savu istabu un pat ēdu uz balkona. Virtuvē parādos tik, cik gatavoju kaut ko uz plīts.

Atminos arī reizi, kad devāmies visi ciemos pie brīvprātīgās Lauras. Puišiem ne prātā neienāca, ka kaut ko vajadzētu nest kā ciema kukuli, kad tajā pašā mirklī mēs ar Kamilu ložņājām starp veikala plauktiem.

Personības īpašības vai tomēr arī kultūras?